Kam mēs ticam

Pilnībā piekrītam protestantisma pasaulē vispārpieņemtajam principam:

Sola scriptura – vienīgi Svētie raksti. Bībele ir iedvesmots Dieva Vārds, dievišķa atklāsme;

Solo gratia – vienīgi no žēlastības mēs iemantojam Debesu valstību;

Sole fide – vienīgi ticība.

Taisnošana iegūstama: solo gratia, solo fide, solus Christus.

Tikai žēlastībā, tikai ticībā, tikai Kristus!

Attiecībā uz Svētajiem Rakstiem turamies pie 66 Bībeles grāmatu kanona, kas nesatur apokrifus. Bībelē noteiktos morāles standartus, Vecās Derības dotos desmit baušļus un Jaunās Derības mīlestības bausli, uzskatām par negrozāmu kristīga cilvēka dzīves normu arī modernajā pasaulē.

Ticību izsakām ar tradicionālās konfesijās lietotām, no agrīnās kristietības mantotām, ticības apliecībām – senāko Apustuļu ticības apliecību, pilnībā pieņemot visus divpadsmit tās artikulus jeb trīs ticības locekļus. Dievkalpojumu kārtībā regulāri lietojam Tā Kunga lūgšanu, sauktu par Svēto lūgšanu jeb Tēvreizi,  Mozum dotos Tā Kunga svētības vārdus (4.Moz.6:24-26) un apustulisko svētību (2.Kor.13:13).

 

MŪS VIENO

Ticam vienai vienīgai Kristus baznīcai jeb Kristus miesai cauri visiem gadsimtiem. Atzīstam, ka līdzīgi dzīvam organismam, tā nevar būt statiska un pilnībā nemainīga. Lai saglabātu dzīvību, draudzei jāaug un jāattīstās, sekojot Kunga Jēzus kā labā Gana vadībai, neignorējot vispārējo cilvēces attīstību un, lai gan Dieva principi cauri mūžībai paliek nemainīgi, metodes, kuras Viņš lieto šodien, atšķiras no pagātnē lietotajām.

Ticam, ka “patiesā baznīca ir visi cilvēki, kuri šeit un tur, visās pasaules malās no saules lēkta līdz rietam patiesi tic uz Kristu, visi tie, kuriem ir viens Evaņģēlijs, viens Kristus, vienāda kristība un sakraments, kurus vada viens Svētais Gars, lai arī viņu ceremonijas ir atšķirīgas” – Katoliskās Baznīcas Katehisms. Esam kategoriski pret citu draudžu locekļu pārvilināšanu uz savu draudzi, jo uzskatām, ka “Baznīcas pastāvēšana … ir atkarīga vienīgi no patiesas Jēzus Kristus klātbūtnes: ubi Christus, ibi ecclesia! (Kur ir Kristus, tur ir baznīca!) Bet Kristus ir klātesošs savā Vārdā… un Viņa sakramentā” (Hermanis Zasse. Kas ir Luterisms?) Tādēļ mūsu uzdevums ir kalpot Dievam un cilvēkiem tādā veidā un ar tādu dāvanu, kādu esam no Dieva saņēmuši, cenšoties Evaņģēlija vēsti aiznest līdz cilvēkiem, kuriem tā nepieciešama vai vēl nav zināma.

Ticam mācībai par iespēju katram ticīgajam personīgi piedzīvot Svēto Garu un Viņa dāvanas, kuru 20. gs. sākumā Pasaules Draudžu Padome atzina par patiesi kristīgu. Taču mēs stingri pastāvam uz iepriekš minēto sola scriptura principu, ka katras garīgās izjūtas vai piedzīvojumi ir jāpārbauda Rakstītā Dieva Vārda gaismā, kas ir augstākā autoritāte visu garīgo piedzīvojumu vai izpausmju izvērtēšanā.

Ticam, ka lielākais brīnums ir “kad neticīgs cilvēks kļūst ticīgs vai ķeceris beidzot atzīst patiesību”, tātad, cilvēka piedzimšanu no augšienes jeb pāriešanu no nāves dzīvībā, ko viņš piedzīvo, atverot sirdi Kristum kā savam Kungam un Glābējam.

Ticam, ka katram ticīgajam ir tiesības iegūt personīgu reliģisko pieredzi ar Dievu. Atgriešanos no grēkiem pie Dieva uzskatām par pamata pieredzi cilvēka ceļā pie Dieva. Ar šo notikumu cilvēka dzīve nebeidzas, bet ir tikai labs pamats ikdienas staigāšanai ticībā un paklausībā Dievam. Draudze ir neaizstājams palīgs cilvēka tālākajā garīgās pieaugšanas procesā.

Ticam, ka katrs kristietis ir aicināts atrasties “pilna laika kalpošanā” kā Jēzus māceklis un Viņa dāvātās glābšanas liecinieks. Pilnībā piekrītam Hermanim Zassem, kurš kristietību redz “kā dzīves veidu patiesībā, kā dzīvi pielūgšanā, ticības paklausībā un sadraudzībā”    (Hermanis Zasse. Kas ir Luterisms?).

 

KRISTĪBA

Mūsu prakse nav pieaugušo kristīšana pretstatā zīdaiņu kristīšanai, bet gan tikai to personu kristīšana, kuras ir spējīgas veikt un ir veikušas savu personīgo nodošanos Kristum ticībā. Kristību praktizējam pagremdējot, vadoties:

•    no tā, kā draudze to praktizēja pirmajos kristietības gadsimtos;

•    no Bībelē lietotā grieķu val. vārda (baptizē) pamatnozīmes;

•    tā vislabāk ataino kristībā ietverto simbolismu par nāvi vecajai dzīvei, savienošanos ar Kristu Viņa nāvē un kapā guldīšanā, kā arī augšāmcelšanos jaunai dzīvei.

Rom 6:4  “Jo mēs līdz ar Viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai, tāpat kā Kristus Sava Tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē.”

 

SVĒTAIS VAKARĒDIENS

Svēto Vakarēdienu uzskatām par nozīmīgu sakramentu. Vārda ‘sakramenti’ vietā dodot priekšroku vārdam ‘iestādījumi’, tā uzsverot šo rituālu raksturu, kuru draudze veic paklausībā Kristus pavēlei.

 

SVĒTKI

Kā visa kristīgā Baznīca, atzīmējam Baznīcas gada notikumus, piem., trīs lielās svētku dienas – Ziemassvētkus, Lieldienas un Vasarsvētkus, protams, arī nedēļas pirmās dienas – svētdienas īpašu atzīmēšanu, pieminot Kunga augšāmcelšanos un noturot regulārus dievkalpojumus.

 

KĀPĒC BRĪVBAZNĪCA?

Kristiešu draudze “Prieka Vēsts” ir tradicionālās kristīgās patiesībās balstīta kristīgu cilvēku kopība, kas revidējusi nebūtiskos un katrai konfesijai atšķirīgos rituālus, palikusi pie būtiskā un nozīmīgā pamata. Draudze “Prieka Vēsts” pēc savas konstitucionālas uzbūves ir demokrātiska draudze. Iemesls, kādēļ šodien esam brīvbaznīca iepretim simtiem citu draudžu, kas ietilpst kādā savienībā, konfesijā vai baznīcā, nav teoloģisku konfliktu vai atšķirību, bet tīri vēsturisku apstākļu un sabiedrisko procesu straujo pārmaiņu dēļ.

Sabiedriskās iekārtas straujā maiņa, kas norisinājās Latvijā 80-90 gados, skāra arī baznīcu. Nacionālās un garīgās atmodas apstākļos, kad viena sabiedrības daļa dedzīgi pieprasīja savas tiesības uz apziņas brīvību, tiesības uz godīgu dialogu savas pieredzes un ticības jautājumos, baznīcā tāpat kā citās sabiedrības grupās ne visi bija gatavi pārmaiņām. Visu šo notikumu sakarā, kas īsumā aprakstīti “Draudzes vēsturē”, notika jaunu kristīgu draudžu dibināšana. Tomēr neskatoties uz atšķirībām, kas savā pamatā ir tikai dažas ārējās formas pārmaiņas, pamatos un visā būtībā tās saturs ir palicis nemainīgi tradicionāli kristīgs.

 

ATŠĶIRĪGAIS?

Ticam, ka pielūgšanā un kalpošanā Dievam jāiesaistās visam cilvēkam kā vienotai personībai. Varbūt tāpēc “skatā no malas” kā raksturīgāko iezīmi (uzmanību piesaista ārējās izpausmes) cilvēki bieži min to, ka Dieva slavēšanas laikā mēs neapslāpējam prieku par savu Kungu, bet ļaujam tam brīvi izpausties. Tādējādi gan cilvēka intelekts, gan emocijas, kā arī ķermenis var pievienoties viņa garam un gribai, lai kā vienota personība harmoniski pienestu slavu Radītājam. Tai pašā laikā pilnībā atzīstam un praktizējam, ka ļoti dziļi garīgi piedzīvojumi var notikt arī bez ārējām emocionālām izpausmēm dziļā mierā un klusumā.