14344799_1829877820575084_7045176969487153121_nŠajā draudzē es ienācu 2002. gada augustā un izdarīju pirmo, pilnīgi pareizo izvēli savā dzīvē – pieņēmu Dieva žēlastības dāvanu Jēzu kā savu Glābēju.

13937809_1824488384437841_3194253087108627140_oJēzu es meklēju jau kopš bērnības, kad man bija kādi 7 gadi. Neviens man par Viņu neko nebija stāstījis, bet es zināju, ka Viņš ir. Es skatījos pa lielo atslēgas caurumu Jaunpiebalgas baznīcā, un gribēju ieraudzīt Jēzu, jo man likās, ka Viņš tur dzīvo. Tajā brīdī, garām gāja mācītājs, atslēdza durvis un ielaida mani iekšā, lai es varu redzēt, kur Jēzus dzīvo. Es gan biju ļoti vīlusies, jo Jēzus tur nemaz nebija. Tur bija liela skaista lustra, ļoti auksts un glezna ar Jēzu. Es atceros, ka mācītājam teicu, ka te nav Jēzus, ka Jēzus ir pavisam citādāks, ka Viņš ir dzīvs, un Viņš runā. Mācītājs raudāja un es nesapratu kāpēc. Viņš uzlika roku man uz galvas un lūdza par mani. Viņš teica: “Nekad nepazaudē to, ka Jēzus ir dzīvs un runā ar Viņu.”

Pieaugot, es visu dzīvi dzīvoju kā pilnīgi normāls cilvēks. Viss, kas saistījās ar Dievu man ļoti patika, bet bija tāda nedzīva sajūta, kaut kur tālu prom. Bija viens brīdis manā dzīvē, kad man gāja ļoti grūti, un es lūdzu Dievu, kā nu mācēju, lai Viņš man kaut kā palīdz. Pāris dienas vēlāk, atnāca ciemos man ļoti labi pazīstama jauniete, bet ne gluži pie manis. Viņa visu vakaru, citā istabā, runājās ar manu jaunāko māsu. Es zināju, ka viņas runā par Dievu, bet biju apvainojusies, ka man neko nestāsta. Tad es nodomāju: “Labi, pati tikšu ar visu galā.” Vēl pēc dažiem gadiem, mana dzīve bija pilnīgi sagruvusi. Ārēji jau to varbūt nevarēja redzēt, bet iekšēji es biju pilnīgi iznīcināta. Ar savām problēmām es nevaru tikt galā, es nekam nederu, es nevaru palīdzēt ne sev, ne savām meitām. Es gaidīju no sevis un citiem cilvēkiem to, ko viņi man nemaz nespēja dot. Kāpēc man – normālai, visnotaļ labai, gudrai meitenei tā neiet? Kāpēc es esmu tik nelaimīga? Un Dievs, kur Tu vispār esi? Un kāpēc Tu man nepalīdzi? Manā sirdī bija 12783714_1033170370057434_4659783608280888386_otukšums un tik lielas ilgas pēc palīdzības.

Un tajā brīdi Jēzus ar mani runāja. Kā tad, kad man bija 7 gadi. Un es zināju, ka tas ir Viņš. Es pazinu Viņa balsi. Es Viņu satiku pati personīgi. Es tajā dienā izlasīju visu Jauno derību. Tie bija tik dzīvi vārdi, kā tieši priekš manis rakstīti. Tajā pašā nedēļā es aizgāju uz draudzi ar savām meitiņām. Tur nekā ārēji redzama nebija, bet tur bija dzīvs Jēzus. Un kopš tās dienas man sākās jauna dzīve. Ārēji jau nekas nemainījās, bet iekšēji viss tapa pilnīgi jauns. Tas milzīgais tukšums sirdī bija pazudis. Un tad es sapratu, ka cilvēks ir paredzēts, lai dzīvotu kopā ar Dievu. Tagad es zinu, ka mans Dievs apmierinās katru manu vajadzību pēc savas godības pilnās bagātības Kristū Jēzu.

Jēzus ir uzticams. Viņš mani dara stipru un pasargā no ļauna.